Dzīvei Valmierā bijuši savi pārtraukumi — studijas Rīgā un Vācijā, brīvprātīgais darbs Polijā, bet tagad Evija jau pēdējos četrus gadus dzīvo Valmierā un jau nepilnus piecus gadus strādā izglītības nozarē. Viena no viņas šībrīža darbavietām ir Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzija, kur viņa skolēniem māca vēsturi.
Kas pamudināja atgriezties Valmierā pēc šī starpposma?
Mana izvēle atgriezties nebija īpaši oriģināla, to noteica ģimenes apstākļi. Vecākiem Valmierā ir māja, kurā viņi paši vairs nevēlējās dzīvot, līdz ar to tā stāvēja tukša. Vienlaikus vecākiem bija vēlme to kādam saglabāt. Tā kā tā bija ģimenes māja, tad bija liela emocionāla piesaiste. Pirmkārt, tas bija praktiski emocionāls iemesls, un otrkārt, es īsti nespēju iztēloties savu turpmāko nākotni Rīgā. Man patika dzīvot centrā, bet dzīvot centrā ar divgadīgu bērniņu vai Rīgas priekšpilsētā — tas kaut kā nesalikās kopā, vēl jo vairāk, ja Valmierā es varēju dzīvot tādos apstākļos, kur ir māja un dārzs.
Es saprotu, ka neesat neko studējusi saistībā ar pedagoģiju.
Manām līdzšinējām studijām bijis sociāli humanitārs virziens. Esmu studējusi politikas zinātni un filozofiju. Šajā virzienā paralēli ietilpa arī vēstures priekšmeti, jo sociāli humanitārais virziens saplūst. Reti jau ir tā, ka tu studē tikai vienas nozares priekšmetus. Šobrīd skolā es mācu vēsturi, bet iepriekš esmu mācījusi arī sociālās zinības un kulturoloģiju.
Mans ceļš uz pedagoģiju nebija taisnvirziena ceļš. Vidusskolā mācoties, man nekad prātā nebūtu ienācis, ka nākotnē es kaut ko tādu darīšu. Tas vairāk bija aplinkus ceļš. Pedagoģijā nonācu caur savu personisko pieredzi darbā ar jauniešiem un bērniem. Kāpēc es jau vidusskolā neapsvēru izvēli par pedagoģiju, izdarot savus lēmumus par studijām? Man pat ir grūti pateikt, bet laikam tajā laikā nešķita, ka skola būtu vieta, kur gribas būt.
PIRMAIS SEPTEMBRIS pedagoga kurpēs. To jaunā skolotāja EVIJA PUMPURIŅA pavadīja Stalbes pamatskolā programmas Iespējamā misija ietvaros. Foto no personiskā arhīva