
Izlaidums tik vēlu – jūnija beigās – bija tādēļ, ka togad Rīgā notika pirmie Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētki, kuros piedalījās arī daudzi absolventi. Diemžēl vienā no skolas bijušo audzēkņu salidojumiem konstatējām, ka bez pēdām pazudusi mūsu un paralēlklases beidzēju fotoattēlu plāksne (vienīgā no pārējām). Tāpat nav zināms, kur palikusi abu klašu kopīgā dāvana skolai – plāksne ar tās nosaukumu pie ēkas parādes durvīm. Protams, šīm zudībām ir savs iemesls – daļas mūsu klasesbiedru jaunības karstumā pieņemtais un neizpildītais solījums pēc skolas beigšanas kopīgi doties strādāt uz kolhozu Bērzaine. Toreizējie varasvīri to uzskatīja par ļoti smagu pārkāpumu, kura dēļ skolas direktors Pēteris Kampars gandrīz zaudēja amatu. Tas, ka krietna grupa mūsējo kolhoza vietā iestājās Vieglās rūpniecības tehnikumā, lai kļūtu par pirmajiem speciālistiem komjaunatnes triecienceltnē – Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, vērā netika ņemts. Lai kā toreiz tikām šimpēti, nav mūsu vidū neviena, par ko skolai un skolotājiem būtu nācies kaunēties. Jo mums bija pedagogi, kuri prata savos audzēkņos iedēstīt dzīves īstās pamatvērtības, un par to šodien vēlamies īpaši pateikties.
TIKŠANĀS SALIDOJUMĀ. 1990. gada 18. maijs. Foto no personiskā arhīva