Liesma tiek aicināta iekšā Gunāra darbnīcā jeb viņa valstībā, kā pats saka. Pie darbnīcas durvīm ir zīme ar uzrakstu «Kipis». Gunārs skaidro, ka tā viņu sauc mazbērni. Neesot vectēvs parastais, bet gan Kipis. Ienākot darbnīcā, protams, smaržo pēc koka, un vienā darbnīcas stūrī uz galda tā mazliet kautrīgi, bet tajā pašā laikā lepni stāv Gunāra darbi. «Paplātes veidotas no ozola un oša. Sākas ar to, ka dēli salaiž līstēs, izēvelē, tad salīmē, tad vēlreiz izēvelē. Musturs ir diezgan sarežģīts – jālīmē, jāzāģē un atkal jālīmē, kamēr izveidojas tas raksts, ko vēlies. Var teikt, ka visa nedēļa aiziet, lai uztaisītu, jo, kad salīmē, tad ir vismaz diennakti jāstāv. Tad ir jāeļļo un ar bišu vasku jāvasko. Eļļas nav kaitīgas cilvēkam. Vienkārši dēli nolakot un pārdot nav interesanti,» tā Gunārs. Par to, kā jākopj viņa koka paplātes un griežamie dēlīši, Gunārs stāsta: «Siltā ūdenī ir jāmazgā un ik pa laikam ar parasto cepamo eļļu jāpārslauka.
GUNĀRS LĀCIS jeb KIPIS ar savu darinājumu – paplāti. Ārijas Romanovskas foto