Patiešām neesmu no ortodoksālajiem zaļajiem, ar zināmu skepsi sekoju arī zviedru meitenes Grētas izgājieniem un izbraucieniem starptautiskajā apritē. Neaizmirsīsim, ka arī viņas it kā fanātiski aizstāvētās klimata lietas aizkadrā ir miljardiem vērts ienesīgs bizness, tāpēc nule Portugālē aktīvistei kāda fonda uzsauktais miljons eiro faktiski tāda sīknauda vien ir. Toties kāda publiskā rezonanse! Mana pieeja zaļajai dzīvei ir pragmatiska – ir lietas, kuras var un vajag darīt tūlīt un tagad, bet liela daļa no šodien dārgos starptautiskos saietos spriestā un lemtā, lai piedots, ir tikai zaļi dūmi izplatījumā, bez mazākā atbilstošā tehnoloģiskā pamata… Tai pašā laikā es ļoti jūtu līdzi leduslāčiem. Tiesa, šie lielie gaļēdāji dzīvnieki mīt tālu no Latvijas, taču viņu izdzīvošana varētu būt reāla problēma, ja balto milzeņu medību laukos vairs neparādīsies roņu bari… Un tā jau ir taustāma lieta.
Bet liksim mierā eksotiku, tepat Latvijā arī ir ekoloģiska rakstura problēmas. Tās ir mūsu pašu upes, kurās dzīvo zivis un vēl citas dzīvas radības. Viņnedēļ iznāca paviesoties zivjaudzētavā Brasla, kur audzē zivju mazuļus Gaujas baseina upēm. Skaidrs, ka tur neviens ūdeni ar cisternām klāt neved, nepārtrauktu caurplūdi visiem zivjaudzētavas baseiniem nodrošina tā pati Brasla no savas ūdenskrātuves varbūt simt metru augšpus zivjaudzētavas cehiem. Ekskursijas laikā dabūju aplūkot arī īpašus skābekļa balonu blokus, katrs no tiem – ar trim baloniem – maksā 270 eiro. Ar skābekli, īpaši jau karstākā laikā, nākas bagātināt Braslas ūdeni. Arī tāpēc, ka ne pārāk tālu no zivjaudzētavas augšup pa Braslu atrodas visā Latvijā pazīstams piena pārstrādes uzņēmums. Ar izcilas kvalitātes produkciju, ar lielisku pī-ār sabiedrībā. Bet zivjaudzētavas vadītājs šos piena produktus nepērk. Tas ir viņa pilsoniskais protests pret šī uzņēmuma attieksmi pret dabu, precīzāk, pret Braslas upi un attiecīgi visām dzīvajām radībām tajā.