Viņaprāt, tam nav nekāda attaisnojuma: kredītu dārdzība esot saistīta vienīgi ar vēlmi palielināt savus peļņas rādītājus. Neesot jālepojas ar Latvijas banku labākajiem peļņas rādītājiem visā eirozonā – pareizāk būtu lepoties ar zemākajām procentu likmēm. Tāpēc finanšu nozares politiskās kontroles vadītājs vēlas meklēt «risinājumus, kādā veidā ietekmēt bankas pazemināt šīs likmes».
Viņam piekrita arī opozīcijas deputāte Dana Reizniece-Ozola (ZZS): bankas, lai turpinātu uzturēt lielus aizdevumu procentus, negodīgi rēķina savus kredītriskus. Tās turpinot atsaukties uz sen pārvarēto ekonomisko krīzi 2008.gadā, kas kredītiestādēm radīja 1,3 miljardus eiro lielus zaudējumus.
Protams, Latvijas uzņēmumu nespēja tikt pie lētākiem vai bieži vien – banku piekasīguma dēļ – pat vispār pie jebkādiem kredītiem ir jau vairākus gadus no dažādām tribīnēm skaļi un pat raudulīgi piesaukta problēma, Tā tiešām reāli bremzē Latvijas biznesa un visas nācijas saimniecisko izaugsmi. Taču nekad valsts vara (kur nu vēl nozarei svarīgā Latvijas Banka!) nebija nolaidusies līdz tukšiem draudiem politiski iejaukties privātu banku likumīgi īstenotā biznesā. Kāpēc? Tāpēc, ka tas būtu ekonomiski bezjēdzīgi un valsts reputācijai postoši.