Mēs, tāpat arī ziemeļu un dienvidu nāburgi, vienmēr esam norūpējušies par savu nacionālo atpazīstamību pasaulē un lauzām galvas, ko vienreizēji neaizmirstamu varētu tai piedāvāt. Diemžēl daudz no tā, kas ir mīļš un dārgs pašiem (Dziesmu svētki, Krusta kalns vai krāšņās Kihnu salas sievas), citur Eiropā vai tālāk dziļāku atbalsi nerod. «You say, it’s very interesting, very unique? Maybe, maybe…»
Baltijas ceļš – lūk, dēļ kā «trīs balstiņas sūras» joprojām atceras vienmēr jaunos iespaidos slīgstošā un tādēļ ātri aizmāršīgā pasaule. Un palaikam, kā nesen Honkongā, kāds cenšas mūs atdarināt. Sanāk? Diemžēl ne visai. Grūti ir pa īstam sadoties rokās, ja tajās ir degmaisījuma pudeles vai armatūras stieņi kautiņiem ar policiju (vai arī, būšu ļauns, izbīdāmie stieņi viedtālruņu pašbildēm)…