Kā sākās Vidusmežu keramika?
Linda: Ar to, ka tētis atdāvināja māju, un lauki ir bijuši svēta lieta gan man, gan Rinaldam, gan mūsu draugiem. Katru mīļu brīdi braucām šurp, un keramika parādījās gandrīz vai netīšām. Ziemā ar draudzeni izdomājām aizbraukt pie pazīstama keramiķa Ādažu pusē, padarboties ar mālu sava prieka pēc. Nebija jau nekādas lielās pieredzes, kādreiz kādā pulciņā skolas laikos kaut kas mazliet, bet to es neskaitu. Šī nodarbība ar mālu no vienas stundas ievilkās pat visās četrās. Telpā klusums, un bijām ar draudzeni abas tā iegrimušas! Tas mani tik ļoti aizrāva, ka hobija līmenī turpināju kaut ko darīt arī mājās. Tā tas nonāca līdz pirmajam ceplim.
Rinalds: Sākumā darbus vedām pie keramiķa Ādažos. Tur bija sistēma, ka par katra darba apdedzināšanu jāsamaksā konkrēta summa, un darbus jau gatavā veidā varēji dabūt atpakaļ. Domājām – kāpēc gan pašiem nemēģināt uzbūvēt cepli? Sākumā bija tāds maziņš, no parastiem ķieģeļiem un akmeņiem uztaisīts. Tīrākā improvizācija, jo nekad jau nebijām mūrējuši cepli.
LINDA ZELTA. Ārijas Romanovskas foto