Vēl tagad atmiņā reize, kad kopā ar nu jau aizsaules ceļus braucošo vienmēr izpalīdzīgo stūres vīru Ēriku Kalniņu pārbaudījām pie Dzelzīša pa roku galam remontētāju uzstādītās trepītes, kurām vai nu projektētāji vai darba izpildītāji bija nožēlojuši skrūves (tās vienkārši bija pāris centimetrus par īsu), un tāpēc dažs labs jauno trepju koka kāpslis jau ātri vien atdalījās no sānu dēļa…
Miķelis šad un tad saņem zvanus no sociāli atbildīgiem valmieriešiem, kuriem – un tā mēdz reizēm dzīvē gadīties – pilsētā vienmēr kāds kājceliņš par platu, savukārt, velobraucējiem domātā josla – par šauru, grunts iela par garu, bet asfaltētā – par īsu… Starp visiem šiem vērojumiem gadās gan konstruktīvi ieteikumi, gan arī nepamatoti uzbraucieni faktiski laba veikuma izpildītājiem, bet tāda jau ir dzīve demokrātijā – katram var būt savs viedokli par jebko! Reizēm visu izšķir tīri subjektīvs vērtējums – kas vienam šķiet labs un projektam atbilstošs, tas otram neder pilnīgi nekam…
RUDENĪGS KLUSUMS. Semināra ielā pie Pilsētas kapiem. Foto no Miķeļa šīs nedēļas arhīva