Tu studēji Ventspilī – vai tev tur bija arī vēl kāda nodarbošanās bez regulāriem treniņiem?
Nekautrēšos teikt, ka piedalījos sporta dzīves veidošanā, biju iesaistījies Ventspils maratona kluba darbībā, īstenoju arī pats savus projektus – braucu rudeņos pa skolām, bet pamatdarbs, protams, bija trenēties. Mācījos tulkošanu angļu valodā, taču nepabeidzu, jo tuvojās Londonas olimpiskās spēles, tobrīd tās šķita svarīgākas, tomēr trenera sertifikāts man ir, es drīkstu oficiāli strādāt gan privāti, gan sporta skolās. Tas arī tiek izmantots un joprojām noder, sniedzot konsultācijas un padomus. Nupat pirms nedēļas Liepājā novadīju divas sporta aktivitātes vietējiem, tā ka gūtās iemaņas visu laiku tiek liktas lietā.
Arī Aigars Fadejevs savulaik apbraukāja skolas, mudinot pievērsties soļošanai…
Man piemērs ir BMX aizsācējs Latvijā Jānis Siliņš, kurš, būdams mazās skoliņas direktors, aicināja uz skolu interesantus cilvēkus: dzejnieku Viku, kurš stāstīja par sevi, arī treka riteņbraucēju Aināru Ķiksi. Tas noteikti man kaut kur zemapziņā iespiedies un veidojis skatījumu par sportu, un, iespējams, tāpēc esmu aizsācis šo kustību pa skolām.
RUMBENIEKI. No kreisās: Arnis, Linda, Zina un Aivars, bet ratiņos – mazais Ernests. Domenika Paulauskas foto