Aktiermeistarība, režija vilinājusi, skatuve, protams, un arī aizskatuve. Šis sapņu pavediens ir iegūlis pareizi rakstā, un Regīnai viss izdevies. Viņa joprojām ir aktrise, izrāžu vadītāja un, var teikt, sabiedrībā zināma persona, jo kaut kad, mūsu garās sarunas laikā, viņa piebildīs: «Jauns puisis veikalā man saka: ai, jūs no manas bērnības, vai varam selfiju?!» un gardi smiesies, jo viņa ir arī Zentiņa no «Ugunsgrēka». «Ja nebūtu tās Zentas, tici man, mēs arī šeit nesēdētu un nerunātu, jo vai mani kāds vairs zinātu un atcerētos?» arī šāda doma ir Regīnas galvā, un nesaprotu, vai to noliegt vai apstiprināt.
Regīna ir arī Sibīrijas bērns, arī dabas bērns, arī mamma savam nu jau lielajam dēlam Artūram un dēlam Oskaram, spēlējot Mārtiņa Eihes iestudēto «Kalendārs mani sauc». Ir sestdiena, Regīna tikko nospēlējusi izrādi, un ejam uz Krodera istabu teātrī, lai runātos tā vienkārši, nu, šķietami vienkārši, jo esam izlēmušas parunāt par dzīvi.
PASAULE IR LIELA, skaista un man par maz zināma, tāpēc aizrautīgi cenšos dzīvot, lai pēc iespējas vairāk uzzinātu, izlasītu, izpētītu un satiktu. Man patīk satikt cilvēkus, jo tā atkal ir jauna pieredze, – tā Regīna Devīte. Edmunda Brenča foto