Pat grūti pateikt, jo radošums bija vajadzīgs arī pirmajā darba vietā, toreizējā patērētāju biedrībā biju māksliniece-noformētāja — ar atbildību par tirdzniecības vietu un skatlogu noformēšanu. Tā bija skarba vide, bet ieguvu darba rūdījumu un mācījos par sevi pastāvēt. Pēc gariem darba gadiem tirdzniecībā sāku strādāt Valmieras Drāmas teātrī. Tas bija kā sapnis: milzīga darbnīca, kurā ir vismaz silts ūdens un citas darbam nepieciešamās lietas, apkārt radoši cilvēki un atsaucīgi kolēģi. Tobrīd pat nespēju noticēt, ka tur strādāšu. Un uzreiz pēc tam Vaira [Dundure, toreiz kultūras nama direktore — A.L.] mani noskatīja pilsētai. Viņa teica: “Tu varēsi!”. Man tik lielas pārliecības par sevi nebija, lai uzņemtos šo pienākumu, bet Vaira mani pārliecināja.
ŠOVASAR. Inta Skrastiņa pašas darinātajā rāmī pilsētas svētku laikā. Foto no personiskā arhīva