Ja nu gadījumā vajadzētu, kā Maira sevi prezentētu?
Tie gadi pagājuši, kad arī man patika ārišķības, citu uzmanība. Tagad – nezinu, vai sevi kādam ļoti gribētu prezentēt. Tad jau labāk lai par mani stāsta darbi. Strādāju cilvēku labā, esmu podologs un topošā medmāsa. Sevi nespēju iedomāties bez ģimenes, bez tuviem cilvēkiem, kas vienmēr blakus. Nu tā arī ir kā tai teicienā: pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats!
Pēc kā Maira vērtē cilvēkus? Vai vispār to dari?
Uz ielas, skatoties pretimnācējos, nevērtēju neko. Nepaļaujos uz pirmo iespaidu, uz sajūtām, jo tās var būt mānīgas. Man svarīga ir cilvēku valoda un viņu darbi. Tomēr galvenais kritērijs – valoda, kas tik daudz pasaka par runātāja emocionalitāti, garīgumu un inteliģenci. Pēc tā arī vērtēju savus sarunu biedrus, taču jāpaiet ilgākam laikam, lai vairāk un tuvāk komunicētu.
Un acis? Tās taču esot dvēseles spogulis!
Tā jau runā, bet reizēm gadās uzrauties uz tādām acīm, kas pat maģiski uzrunā un izstaro, liekas, tik daudz siltuma, bet patiesībā izrādās, ka tā nemaz nav, tādēļ ar to vien nepietiek. Pilnībai vēl vajadzētu vārdus, rīcību, jūtamu atbalstu, lai tas viss kopā spēj otru cilvēku pacelt augstāk.
Maira savos vēl jaunajos gados ir jau triju dēlu māmiņa. Kā to iespēji?
Ātri kļuvu par ģimenes cilvēku un māti. No šodienas skatu punkta – varbūt par agru, bet toreiz man likās, ka tā vajag, ka tā būs labi. Esam tik dažādi! Ir taču cilvēki, kas vispirms ceļ māju, veido karjeru un tikai tad pamazām sāk domāt par ģimeni un bērniem. Reizēm izrādās – par vēlu!
MAIRA ŠLUJEVA: «Man nekas nav par grūtu, jo darbu slimnīcā uztveru kā kalpošanu Dievam un cilvēkiem.» Foto no personīgā arhīva