Bērnības laiks un atmiņas
Esmu valmieriete kopš dzimšanas un esmu priecīga par to. Kad man bija četri gadi, vecāki izšķīrās. Tas bija ļoti sāpīgs brīdis, kas atstāja smeldzīgu ietekmi turpmākai dzīvei, īpaši uz pašapziņas veidošanos manī kā jaunā cilvēkā. Tagad uz to raugos ar citu izpratni – cilvēks nāk uz šīs zemes, lai Dvēsele piedzīvotu un gūtu pieredzes, acīmredzot manai Dvēselei šāds ceļš bija vērtīgs, tas mani kā cilvēku darījis spēcīgāku un izdzīvot spējīgāku.
Mamma viena uzaudzināja mani un brāli, vienlaikus strādājot četrās darba vietās, lai spētu mūs nodrošināt, tāpēc agri iemācījos patstāvību. Ar tēti uzturam labas attiecības, jo bērni nav vainīgi pie vecāku izvēlēm un kļūdām.
Par savu «Balto eņģeli» saucu savu mīļo vecmāmiņu, pie kuras Naukšēnos kopā ar savu brāli pavadījām visas vasaras un brīvlaikus. Mēs saucām viņu par Dārgucīti. Vecmāmiņa bija ļoti radošs cilvēks – rokdarbniece un bibliotekāre, no kurienes nāk mana mīlestība pret grāmatu smaržu. Bērnībā biju traka lasītāja, īpaši patika brīnumu pasakas. Varbūt tāpēc joprojām ticu labajam un brīnumiem. Arī tagad ļoti mīlu grāmatu lasīšanu, taču tagad lasāmais vairāk ir garīgā plāna, kas nāk no senajām vieduma zināšanām, kas ir apziņu paplašinošas. Vecmāmiņa man iemācīja tamborēšanu, adīšanu, šūšanu, aušanu. Tas ļoti noderējis manā dzīvē, jo arī tagad šad un tad knibinos ar rokdarbiem. Tas attīstīja manī lielu pacietību sīkos, citiem neizturamos darbiņos.
EVITA STRĀDERE. Vandas Gluhas foto