Taču esmu galdniecību atradis, mans sarunas biedrs un gids veselas stundas garumā ir zemnieku saimniecības Vīcepi un arī šīs radošās vietas īpašnieks DZINTARS GRANTIŅŠ. Runīgs un interesants stāstnieks, kuru uz garāku pauzi esmu pirmdienas pēcpusdienā atrāvis no darba.
Cik ilgi jau esi galdnieks? Tāds, kurš prot un var kaut ko vairāk nekā slaucējai ķeblīti uztaisīt…
Man pašam ir 52 gadi. Nu, toreiz – 1986. un 1987. gadā – Cēsu arodskolā, kur mācījos par galdnieku, beņķīšus vairs netaisījām. Tur jau bija sarežģītas mēbeles! Man pašam bija kursa darbs, kur taisīju tādu sabīdāmu galdiņu, uz kura var zīdaini pārtīt. Par to darbu man gandrīz vai augstāko kategoriju gribēja piešķirt, skolā tobrīd skaitījos starp labākajiem galdniekiem. Pēc tam aizgāju strādāt Smiltenē Sadzīves pakalpojumu kombināta galdniecībā, tur es turpināju būvēt Cēsīs radušos izbīdāmos skapīšus zīdaiņiem. Man vienmēr patīk kaut kas interesants, vienkāršas lietas gatavot man nepatīk! Patīk sarežģītas, kur vajag domāt, visu pašam izdomāt!
SAVĀ STIHIJĀ. Dzintars Grantiņš rāda fragmentu no topošās virtuves iekārtas, kurā dabīga ozola virsma, apstrādāta ar linu eļļu, lieliski kontrastēs ar balti krāsotu stūra plauktu.