Ziedi vienmēr bijuši cieņā
Pie šāda vaļasprieka kundze nonākusi aiz garlaicības, tomēr to viņa piekopj jau no bērnības, kad visa kā nebija tik daudz, jo bija pēckara laiks. Viņa bija no tiem bērniem, kam ļoti patika puķes, un ierasti pavasaros no meža viņa pārnesa vizbulīšu pušķīti, tāpat Spodrīte atceras, ka mājās ziedi vienmēr bijuši cieņā, tie sestdienās likti vāzēs un dāvināti svētkos. Viņa arī meža puķes nesusi un stādījusi piemājas dobēs, jo nebija pieejamas citas. Vēl tagad, apmeklējot tēva mājas Madonas pusē, vietumis redz ziedam baltos zvaniņus, ko Spodrīte stādījusi, vēl maza meitene būdama.
Tāpat skolas laikā, sveicot jubilejās, viņa dāvināja kartītes, uz skolas sarīkojumiem bija jāveido programmiņas, kur varēja izpaust savu talantu un aizraušanos, ar ko viņa nodarbojas vēl šodien. «Lai bildīti dabūtu uz papīra, tad tas papīrs bija jānosmērē ar klīsteri, un virsū uzlīmēja puķītes, kā nu kurš prata. Kad klīsteris sažuva, tad sanāca visai cieta kartīte. Tolaik arī papīra un burtnīcu nebija, uz kā rakstīt, mēs dalījāmies ar lapām, kam bija. Man mamma skolai bija sapirkusi, un tad visi nāca un prasīja. Nedzīvojām tik lepni kā tagad,» atceras kundze.
SPODRĪTE GRUDULE tur vienu no saviem albumiem – ar darbu, kur meitene pātarus skaita. E. Kristiņas foto