Ievērojot valstī noteiktos pulcēšanās ierobežojumus, nekādi piemiņas pasākumi šajā skumjajā gadskārtā netika rīkoti, taču iedzīvotāji varēja individuālā kārtā nolikt ziedus un iedegt svecīti pie piemiņas akmens sliežu malā pie Valmieras dzelzceļa stacijas. Tur sastapām arī Sibīrijā dzimušo Valmieras Politiski represēto biedrības vadītāju ĀRIJU KĀRKLIŅU, kuras vectēvs Pēteris Kūns 1919. gadā cīnījies par Latgales atbrīvošanu no lieliniekiem, pēc tam ķēries pie savas saimniecības kopšanas Jaunburtnieku Ķīšos. Ģimeni nodibinājis 1923. gadā, izaudzinājis divus dēlus un meitu, taču 1944. gadā apcietināts kā bijušais aizsargs, aizsūtīts uz cietumu Krievijā, kur 1945. gada 9. maijā noslepkavots. Lai arī Ārijas vecmamma gandrīz visu atdevusi kolhozam, viņa tomēr 1949. gadā ar abiem dēliem un meitu, Ārijas mammu, izsūtīta uz padomijas Tālajiem austrumiem, kur izdzīvot palīdzējis ne vien latviešu sīkstums un sevis saglabāšanas instinkts, vērtīgākās mantas iemainot pret kazu, vēlāk arī sivēnu un vistām, bet arī uzticība savai zemei Latvijai un cerība tajā, kaut arī okupētā, atgriezties.