No Rīgas uz Kārķiem
Aicinu Egilu iepazīstināt ar sevi.
«Esmu dzimis, audzis, mācījies un strādājis Rīgā. Skolojos Čiekurkalnā 45. vidusskolā. Ģimenē augu kopā ar deviņus gadus jaunāko brāli Oskaru. Es tāds – vairāk filozofs un vērtību meklētājs, bet Oskars – izteikti praktisks un tehnisks. Tā nu bijām līdzsvarā – es vairāk pa mākoņiem, bet brālis stabili ar kājām uz zemes.
Kļuvu par karatē (Austrumu cīņas) treneri. Man bija 15 gadi, kad gribējās puikām parādīt savu stiprumu. Lai to panāktu, sāku aktīvi sportot, un vēlāk tas kļuva par manu profesiju.
Tagad mūsu ģimene dzīvo Kārķos. Vīzija par dzīvi laukos dzima Svētceļojumos. Gājām kopā ar sieviņu Danu pa Latgali un priecājāmies, cik tas gan ir labi, ka cilvēki var tā dzīvot – vienotībā ar Dievu, dabu un viens ar otru. To tad arī mēs ielikām kā fundamentu savās attiecībās. Mums šis sapnis piepildījās pirms diviem gadiem. Negaidīti, jo sakrita visas iespējas, apstākļi un arī vieta. Kārķos dzīvojam meža ielokā. Ir tāda dievišķa apredzība, kas mūs tur aizveda un tajā, ka arī mēs varam šai vietai kaut ko dot.
EGILS PURVIŅŠ: «Nāk Lieldienas! Šie svētki būtu bezcerīgi, ja mums nebūtu Augšāmcelšanās cerības. Tas ir laiks, kad varam ieskatīties savā tumsā un būt kopā ar Kristu, ļaujot Viņam šķīstīt mūs caur piedošanu, izlīgšanu. Cilvēkiem ir jāizlīgst ar Dievu, ar sevi pašu un savu tuvāko. Un Lieldienas ir šis laiks!» Foto no personīgā arhīva