
Kas tevi pamudināja izvēlēties ugunsdzēsēja profesiju?
Dienesta gaitas Valmierā uzsāku, aizejot no augstskolas, jo ugunsdzēsība man nebija sveša – no bērna kājas darbojos ugunsdzēsības sportā Naukšēnos skolotājas Lindas Čākures vadītajā pulciņā, viņas tēvs Andrejs Rullis bija brīvprātīgo ugunsdzēsēju priekšnieks – caur viņiem es iesaistījos šajā sportā. Vienubrīd gan tas palika tā kā maliņā, jo parādījās citas jauniešiem raksturīgas intereses, iestājos Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet to nepabeidzu: lai arī sports man patīk, bet tas, kā tur to interpretēja, izrādījās citādāk, nekā to biju iedomājies, tāpēc izlēmu, ka jāmēģina dzīvē darīt kaut ko citu. Atgriezies mājās, pieteicos VUGD, kur bija parādījušās vakances, izpildīju fiziskos normatīvus un nokļuvu dienestā.
Kādi bija tavi pirmie darba pienākumi?
Sākotnēji bija daudz jāmācās, jāizprot, kā darbojas tehnika, kādi saukļi, kādas pakāpes, kādi cilvēki apkārt, jo katram raksturs un domu gājiens ir citādāks, tāpēc jāiepazīst viss kolektīvs. Pirmais pienākums man bija mācīties, pētīt, vajadzēja no mašīnas novilkt maģistrālo šļūtenes līniju līdz dalītājam, lai nodrošinātu ūdeni kolēģiem, kuri jau labu brīdi strādāja dienestā, zināja, kas un kā ir jādara.
EDVARTS MELNIS ugunsdzēsēja… Sandras Vējiņas foto