Ja uz notiekošo raugās tīri formāli, tad par pamatu šādiem pārkārtojumiem, protams, var uzskatīt KPV LV Saeimas frakcijas faktisko izjukšanu, kas izpaužas kā tās deputātu skaita ievērojama samazināšanās, tiem pārceļojot uz citiem politiskajiem spēkiem. Koalīcijas līgums, tajā skaitā arī (bet drīzāk jau pirmkārt) par ministru portfeļu sadali, tikmēr ir slēgts nevis starp politiskajām partijām, bet gan starp Saeimas frakcijām, un attiecīgi, ja viens no šā līguma slēdzējiem ir ievērojami zaudējis tās pozīcijas, kādas tam bija līguma slēgšanas brīdī, tad pārējie ir gatavi ar lielu entuziasmu pārdalīt visu, ko nu ir iespējams, un pirmkārt jau ministru portfeļus. Pēdējiem, tā teikt, ir jābūt sadalītiem taisnīgi un atbilstīgi Saeimā pārstāvēto koalīcijas partiju proporcijām.
Tīkotāju uz nosacīto KPV LV mantojumu (nosacīto tādēļ, ka šīs partijas Saeimas frakcija, lai arī ar Dievu uz pusēm, taču joprojām turpina pastāvēt) pašsaprotami netrūkst, it īpaši jau gribētāju uz ekonomikas ministra vietu, un arī citus saimnieciskos posteņus pārdalīt daudziem nebūtu nekādu pretenziju. Skaļāk vai klusāk, bet šāda vēlme ir pausta.