Tā nu atkal sanāk, ka rakstu par to, ko jau vakardienas avīzē kolēģis ir pietiekami plaši apcerējis. Taču neko nevaru sev padarīt, un toņkārta arī man ir pavisam cita, ne Gunta Vīksnas vēsi prātīgā. Kā jau būsiet pamanījuši, labās domās es par šo valdību neesmu un parasti dusmojos par tās (ne)darbiem. Tagad esmu pavisam nikns – kā jebkurš cilvēks, kurš jūtas apmuļķots.
Lieta tāda, ka publicējos arī vienā no Ventspils laikrakstiem. Tas tiek piektdienās mests (ar turīgu onkuļu atbalstu – par velti) visās Vēju pilsētas pastkastēs, taču kopā salikts jeb maketēts – katras nedēļas pašā sākumā. Tāpēc komentāriem tēma man ir jāmeklē tāda, lai tā nebūtu «iesmakusi» brīdī, kad avīze nonāk ventspilnieku rokās.
Paļāvies uz Krišjāņa Kariņa teikto (lai nu kā, bet par saviem vārdiem premjers cenšas atbildēt), metos braši apcerēt, kādas tad nu varētu būt nākamnedēļ iecerētās pārmaiņas. Kad laikraksts bija aizceļojis uz tipogrāfiju, uzzināju, ka portfeļu pārdale ir pilnā sparā sākusies. Tagad daļa ventspilnieku mani noteikti uzskatīs par aizgulējušos pajoliņu, kurš viņiem prognozē to, kas pavisam sen (vakar un aizvakar) jau ir noticis… Paši saprotiet, tādu pazemojumu žurnālists politiķiem piedot nevar!