Salīdzinājumam – 1940. gada 9. aprīlī vācu armija aptuveni divu stundu laikā ieņēma Dāniju. Vācu uzbrukums bija tik straujš, ka dāņi pat nepaspēja oficiāli pieteikt karu Vācijai. Dānijas karalis un valsts valdība palika Kopenhāgenā. Šo notikumu gan par «revolūciju» neviens nesauc.
Jāatzīst, ka Staļins prasmīgi izmantoja Eiropā notiekošo – 14. jūnijā vācu armija iegāja Parīzē. Pasaules un arī Latvijas laikrakstos tā bija galvenā ziņa. Nākamajā dienā padomju karaspēks okupēja Lietuvu. Notika uzbrukums robežsargu posteņiem Latgalē. Uzbrukumā dzīvību zaudēja trīs robežsargi, viena civilpersona. 10 robežsargus un 27 civilos sagūstīja un aizveda uz PSRS. Jāpiebilst, ka dati par kritušo skaitu atšķiras.
16. jūnijā – svētdien, pulksten divos dienā, Latvijas sūtnim F. Kociņam bija jāierodas Kremlī pie PSRS ārlietu ministra V. Molotova. Pārsvarā gan runāja tikai Molotovs. Latvija tika apsūdzēta slepenu konferenču rīkošanā, militāras savienības ar Igauniju un Lietuvu veidošanā un žurnāla Revue Baltic viena numura izdošanā. Prasības skaidras – izveidot jaunu, Padomju Savienībai draudzīgu valdību, ielaist Latvijā papildus Sarkanās armijas daļas. Diplomāti teiktu, ka tika izteikts ultimāts.