Laikam būs vairāki gadi pagājuši, kopš ar tevi tepat, zaļumos ieskautajā Ozolu ielas namā, runājāmies par dzīvi un oranžo bumbu.
Tieši desmit gadi. 2011. gada vasarā mēs te bijām, pirms es uz VEFu aizgāju. Emīlam toreiz bija tieši pusgads, tāpēc es to atcerējos. Diezgan ilgi (smaida)…
Tavā spēlētāja CV pagaidām astoņi klubi. Pa šo laiku ārpus Valmieras esi pabijis gan Spānijā, gan vairākos Latvijas klubos, gan aizvadītajā sezonā arī Igaunijā. Pārskrien ātri pāri šīm atmiņām!
Tiešām astoņi? Nu, es jau visas Valmieras komandas īstenībā skaitu kā vienu… Iesāku 17 gados, Varis (Krūmiņš), manuprāt, bija pirmais treneris. Tur es neko daudz nespēlēju, biju vēl galīgi zaļš gurķis… Bet ar gadiem tepat Valmierā nostiprinājos. Trenējos, nebija tolaik pat nekādu mērķu kaut kur braukt. Jaunībā bija piedāvājumi no Rīgas, bet tos – laikam kaut kā nobijos – neizmantoju. Tad 2011. gadā noslēdzu ar VEFu līgumu uz trīs gadiem, bet tas man sanāca tāds diezgan neveiksmīgs gads. Dabūju diezgan nopietnu traumu, ko vēl joprojām jūtu katru gadu. Tā sezona man izvērtās galīgi slikta, nolēmām, ka laužam līgumu. Atgriezos Valmierā, nospēlēju divus vai trīs gadus, tas man bija labs laiks. Tad izdomājām ar aģentu kaut kur aizbraukt, un sanāca man tā Spānija. It kā otrā Spānijas līga, kas joprojām skaitās prestiža, jo daudzi, pārsvarā gan paši spāņi, pēc tam tiek augšā uz ACB līgu.
TRĪSKĀRT ZELTĪTA SEZONA. Jānis Kaufmanis ar šosezon Igaunijā sapelnītajām zelta medaļām.