Gunta ne tikai auž, viņa pati arī krāso dzijas. Daļa no tām ir krāsotas dabiski – gan ar rabarberu ziediem, gan ar zeltslotiņām. Gunta par to stāsta: «Augus lasu pa ceļmalām, grāvmalām – visur, kur vien var. Pelašķus salasu gar dārza malu. Ja stāstu par zeltslotiņām – dzeltenos un zaļos toņus ieguvu no tām. Pelēkais un baltais ir vilnas pašas krāsa. Daudz kas atkarīgs arī no kodinātāja. Es zinu, ka krāsoju nepareizi, jo man ir žēl mest ārā. Parasti sāku ar gaišāko, maigāko toni. Pēc tam tai pašai zupai lieku nākamo porciju klāt, un tad var dabūt citu toni. No valriekstiem sanāk skaisti brūni toņi – rudenī, kad valrieksti nogatavinās, vāru ar visu čaulu, riekstu jau nevajag. Krāsošana arī ir smalks process, un nekad nesanāks pilnībā vienādi. Vienā gadā sanāk, piemēram, tumšāks tonis, bet nākamajā pavisam citādāks, lai gan proporcijas paliek tās pašas. Zinu, ka jāvēro dabas procesi, jo ir viens brīdis, kad krāsa no auga labi nāk ārā, bet vajag arī, lai tā krāsa iet dzijā iekšā. Un ir reizes, kad nesakrīt – zupa ir tumša, bet dzijas krāsa sanāk ļoti blāva. Arī linam tā ir bijis – vāru, vāru, līdz tumšs. Izskaloju, bet krāsas tikpat kā nav – tad gan ir žēl, jo tāds darbs ieguldīts.
GUNTA JĒKABSONE ar saviem darbiem. Ārijas Romanovskas foto