Ieguvums būs atkarīgs no dažādiem faktoriem

Iepazīstoties ar pētījuma rezultātiem, pārsteidz atziņa, ka dzērienu iepakojuma depozīta sistēma ir mazefektīvs instruments atkritumu apsaimniekošanā. Komentējot šo secinājumu, E. Dāce norāda, ka ne tikai viņu veiktais pētījums, bet arī citi aprēķini rāda, ka šī sistēma dos relatīvi mazu ieguvumu par lieliem līdzekļiem: “Šobrīd, kad lēmums pieņemts un depozīta sistēmas ieviešana uzsākta, jācenšas panākt, lai sabiedrība pozitīvi skatās uz šo jauninājumu un aktīvi tajā iesaistās, tikai tad sistēma sniegs iespējami lielāku efektu. Nevar paļauties uz to, ka cilvēki paši sapratīs, kas un kā darāms. Par to jāsāk skaidrot jau tagad, jo nākamā gada februāris, kad sistēma sāks darboties, pienāks ātri. Ir skaidrs, ka pat gadījumā, ja tiks veikts skaidrojošais darbs, 1. februārī būs daļa pircēju, kuri nesapratīs, kāpēc dzērieni kļuvuši par 10 centiem dārgāki, viņi nezinās, kā atgūt tos 10 centus par taras vienību, kas būs norādīti uz cenu zīmes un čeka.”

Kā negatīvu piemēru E. Dāce min otrreiz pārstrādājamā iepakojuma šķirošanas sistēmu valstī kopumā, kur informācija ir haotiska, neviendabīga, atšķirīga dažādās apdzīvotās vietās, reģionos, vārdu sakot, grūti saprotama iedzīvotājam. Piemēram, Rīgā darbojas trīs atkritumu apsaimniekošanas operatori, katram ir citi noteikumi atkritumu šķirošanā. Ļoti uzskatāms piemērs ir tetrapakas, kas ir daudzslāņu materiāls. Vieni apsaimniekotāji ļauj mest tās šķiroto atkritumu konteineros, citi neļauj. “Ja valstī būtu vienota pieeja, nosakot atkritumu šķirošanas prasības, nebūtu apjukums, kā rīkoties,” saka pētniece.

Pētījumā noskaidrots, ka jaunā depozīta sistēma apkalpos tikai vienu procentu no Latvijas kopējiem atkritumiem un 6,5 procentus no radītā iepakojuma. E. Dāce piekrīt, ka tā ir ļoti maza daļa, bet līdzīgu ainu rāda arī citi pētījumi, kuros analizēta depozīta sistēmas ieviešanas gaita. Arī Polijā, kur veikuši līdzīgu pētījumu, lai saprastu depozīta sistēmas ieguvumu, secinājumi bijuši līdzīgi.

Ja tas nemazinās atkritumu apjomu, kas nonāk poligonos, varbūt lielākais ieguvums varētu būt vides tīrība? “Daļēji,” saka E. Dāce. “Lielās talkas rīkotāji saka, ka depozītam derīgais dzērienu iepakojums nav tas, kas veido būtisku daļu no dabas piesārņojuma. Tur ir citi atkritumi, kas sastopami biežāk un lielākā apjomā. Jāņem vērā, ka sistēmas ieviešana neatrisinās problēmu ar to iepakojumu, kas jau nonācis dabā un vēl nonāks līdz 1. februārim. Depozīta sistēmu nevaram uztvert kā iespēju atrisināt problēmas, bet tikai kā vienu nelielu sadaļu kopējā atkritumu apsaimniekošanas un šķirošanas sistēmā.”

Uz jautājumu, vai depozīta sistēma varētu veicināt sabiedrības vēlmi šķirot atkritumus, E. Dāce atbild, ka daži ārvalstu pētījumi rāda, ka pēc sistēmas ieviešanas uzlabojas kopējie atkritumu šķirošanas rādītāji: “Taču es atļaušos prognozēt, ka tas nebūs Latvijas gadījums. Protams, daudz kas atkarīgs no atkritumu apsaimniekotāja. Pozitīvs piemērs ir “ZAAO” Vidzemē, kas vienmēr ļoti aktīvi darbojies, ir iniciatīvām bagāts uzņēmums, ieinteresēts iedzīvotāju izglītošanā un atkritumu šķirošanas un pārstrādes rādītājos, kamēr citiem apsaimniekotājiem to ne vienmēr redzam. Jāsaprot, ka atkritumu apsaimniekošana ir bizness un katrs uzņēmums vērtē, kas viņam ir peļņu nesošs. Ja tas nav izdevīgi, vēlme attīstīt infrastruktūru pazeminās. Jāņem vērā, ka depozīta sistēmas gadījumā ļoti liela daļa kvalitatīvu pārstrādājamo materiālu atkritumu apsaimniekotājiem tiks noņemta. Šis būs viens no iemesliem, kas veicinās atkritumu apsaimniekošanas maksas pieaugumu, bet ne vienīgais.”

Pētniece arī norāda, ka ar depozīta sistēmu vien nepietiks, lai sasniegtu Eiropas Savienības direktīvā paredzēto mērķi, līdz 2029. gadam savākt 90 procentus vienreizlietojamo dzērienu plastmasas iepakojumu. Tam nepieciešamas kompleksas aktivitātes atkritumu apsaimniekošanas sistēmas pilnveidošanā, sākot ar mērķtiecīgu sabiedrības izglītošanu atkritumu šķirošanā, kā arī moderniem risinājumiem dalītās atkritumu vākšanas sistēmā, sniedzot iespēju mājsaimniecībām atdalīt ne vien izlietoto iepakojumu, bet arī bioloģiski noārdāmos atkritumus.

Pēc E. Dāces domām, daudz efektīvāk būtu, ja savulaik visās trīs Baltijas valstīs būtu izskatīta vienotas depozīta sistēmas izveide. “Vienota sistēma visā Baltijā mums sniegtu vairāk iespēju. Šajās valstīs iedzīvotāju skaits nav tik liels, lai katrā uzturētu atsevišķu depozīta sistēmu, tāpēc, ja atdotā dzērienu iepakojuma daudzums nesasniegs cerētos 90 procentus, mums tā izmaksās ļoti dārgi. Vienlaikus gan jāņem vērā, ka šobrīd par katru nepārstrādāto plastmasas iepakojuma kilogramu valsts maksā 80 centus, un tas ir, neskaitot izdevumus, ko sedzam par šo atkritumu apglabāšanu,” viņa saka.

Foto. Latvijas Universitātes vadošā pētniece Elīna Dāce uzsver, ka viena no problēmām ir neskaidrā informācija par atkritumu šķirošanu, kas atšķiras pa reģioniem, arī katram atkritumu apsaimniekotājam.

UZZIŅAI

Depozīta sistēmas ietekme uz iepakojumu

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.