Novērtējam “veco dzīvi”

Mēs pat iedomāties nevarējām, ka, ejot uz koncertu, reiz vajadzēs uzrādīt ne tikai biļeti, bet arī kaut kādu vakcinēšanās sertifikātu. Kādreiz mēs pases ņēmām līdzi ceļojumā, bet tagad tā vajadzīga, lai tiktu veikalā. Maskas jau ir tik pašsaprotamas, un, lai piedod visi kārtīgie, tās jau radušas vietu kabatās, somās, mašīnas nodalījumos, lai vienmēr un visur pa rokai. Par lokdaunu jau esam piemirsuši, bet alkas pēc vecās dzīves paliek. Mana sarunu biedrene, ārste, teica, ka viņa nenoliek termiņu, kad šī sērga beigsies, bet zina, ka beigsies, jo ļoti grib. Es atkal domāju, ka tā mazināsies, pāries maijā, un, dod sabiedrībai saprātu, ka ir jāvakcinējas pašiem ar divām vai trim devām, kā ieteikts, ka ir jāizjautā ģimenes ārsti, jāieklausās speciālistos, jo tūlīt gāzīsies pāri sarunu vilnis, tāpēc ka būs ieteikums vakcinēt bērnus. «Rokas nost no mana bērna!», nē, «rokas nost no manējā». Es ļoti vēlos, lai nākamajā septembrī mēs par kovidu runātu kā par gripu, lai bērniem trīsreiz nedēļā nebūtu jābaksta deguns, lai viņiem ir piesātināta dzīve!