Laba. Mēģinām strādāt tā, lai ik gadu kaut kas jauns ienāktu vai nu skolas dzīvē, vai šajos festivālos. Šogad izstrādājām nolikumu, uzrunājām visas jaunā novada mūzikas skolas, un arī bija atsaucība: no Rūjienas un Strenču mūzikas skolām, Yamaha mūzikas skolas, Mazsalacas mūzikas un mākslas skolas, Universum mūzikas un mākslas vidusskolas. Varbūt tas viņiem bija mazlietiņ tāds kā pārsteigums. Bet festivāls dod iespēju iepazīties, komunicēt citam ar citu, sarast ar domu, ka esam vienā novadā. Visi atsaucās, un man par to ir liels prieks, domāju, ka šo sadarbību turpināsim, ne tikai festivālā vien — varētu būt kāda meistarklase, varbūt kopēja nometne, braucam ciemos, skatāmies, kādas ir mūsu kopējās problēmas. Arī mūsu skolotāji strādā gan vienā, gan otrā skolā, meklē lielākas slodzes iespējas, un atpūtai acīmredzot laika pietiek, jo mūzikā čammas nevar…
Otrs jaunums bija drošībai: divus koncertus rādījām ārā, uz kultūras centra sienas. Arī šai metodei ir kur attīstīties. Festivāls nav konkurss, kur jābūt sterilam, te iederas arī, piemēram, skatītājiem tēja vai kafija, galvenais, lai nebūtu drūzmas. Divus koncertus diemžēl nācās atsaukt — grupas Arcandela uzstāšanos un lieliski iecerēto maratonu, kurā varētu uzstāties burtiski jebkurš bērns, kaut astoņas taktis nospēlēt vai nodziedāt, izbaudot iespēju muzicēt pie laba instrumenta, dzirdēt aplausus un just, ka viņam tiešām gribas mācīties mūziku. Vēl nevaru simtprocentīgi apsolīt, tomēr— iespējams, ka pavasarī šie abi koncerti tomēr varēs notikt. Mēs jau nevaram bez dzīvās mūzikas, nevaram bez satikšanās…Tā ir mūsu dzīve.
Simtgadīgās Valmieras Mūzikas skolas divpadsmitā direktore INESE SUDRABA. Cilvēks, kam galvenais ir optimisms un dzīvesprieks. Matīsa Markovska foto