Sarunājamies pusdienlaikā, bet vakarā ir pirmizrāde. Jūs Valmieras teātrī iestudējāt A. Ostrovska «Vēlo mīlu». Mēs dzeram kafiju, ēdam zemenes… Vai jūs arī satraucaties?
Ir satraukums, ir. Gribas savu darbu redzēt pilnīgu. Tā līdz galam. Tā, ka pats esi apmierināts, bet tā jau parasti neizdodas, ne līdz galam. Nevarētu arī teikt, ka es par to kreņķējos… Izrāde jau vēl attīstās, arī pēc pirmizrādes. Un šajā izrādē ir brīnišķīga aktieru komanda. Ir tik labi ar viņiem strādāt! Es tagad sēžu un acu priekšā redzu, kā viņi spēlē, un nevaru iedomāties kādus citus šajās lomās. Un zinu, ka arī viņi tagad satraucas… Vienalga cik gadu uz skatuves pagājuši, pirms pirmizrādēm ir stress. Vērtēšana rada sasprindzinājumu, nu, bet ko padarīsi, tādas ir profesijas blaknes.
SPĒJA MĪLĒT ir svarīga. Just cilvēkā viņa dievišķo kodolu, tā varētu teikt, un šī spēja ir ļoti reti kuram, – saka režisore Māra Ķimele. Matīsa Markovska foto