Un tomēr tieši pašlaik, kad dabā jaunai ziedēšanai kā negudri veras miljoniem pumpuru, liekas, visi ziedneši pat sacenšas plaukšanā – kurš ātrāk, košāk, smaržīgāk.
Laikraksta «Liesma» redakcijā ir kāds sens un aizkustinošs atmiņu stāsts par laiku, kad visi lauki bija zeltainu pieneņu pilni. Braucām ciemos pieredzes vizītē pie kolēģiem Igaunijā – Vilandes redakcijā. Vienā košā pieneņu ziedēšanas bagāti ieskautā ceļa posmā mūsu autovadītājs un fotogrāfs Elmārs skaļi iesaucās: «Meitenes, nu rau, vai nav tā mūsu pasaulīte bezgala skaista, kad visi šie štrunti zied!» Tā radās klasika, kura joprojām ir dzīva. Ik pavasari, pienenēm ziedot, liekas, ka mūsu Elmārs no mākoņa maliņas atkal mudina priecāties par dabas dāvāto skaistumu visapkārt.
Pienenēm ziedot, raugos uz vēl kādu mākoņa maliņu, gaidot arī pavasarīgu zīmi no mātes. Atceros, kā, iebridušas zelta pielietā pļavā, lasījām tur pieneņu ziedus gan pieneņu vīnam, gan arī ārstnieciskajam pieneņu sīrupam – medum. Pieneņu vīns sanāca izcils! Tā recepte pavisam vienkārša: vienu litru dzelteno cūkpieņu ziedu aplej ar 5 litriem vāroša ūdens, pieliek 200 g cukura, puspaciņu rauga un ļauj divas dienas rūgt. Tad nokāš un šķidrumam pieber 300 g cukura uz 1 litru sulas, pieliek arī divus citronus vai citronskābi, kā arī pa kādai apelsīna miziņai. Liek atkal rūgt. Pašās beigās vīnu var saldināt pēc vajadzības. Dārza svētkos pašu darītais pieneņu vīns bija kaut kas īpašs tostam par pavasari un vasaru!