Es teiktu, ka tas bija klasiskais stāsts, kur vīrs mīl iedzert un dzēruma brīžos izturas vardarbīgi pret savu sievu, bet viņa nespēj aiziet no šīm attiecībām. Stāsts bija smeldzīgs, tomēr, par laimi, viņai pietika gan spēka, gan arī bija iekrāti nelieli naudas līdzekļi, lai spētu aiziet no attiecībām ar zīdaini uz rokām. Šis palīgā sauciens rezonēja ar to, ka nupat, 1. jūnijā, atzīmējām Starptautisko bērnu aizsardzības dienu.
Šī sieviete neprasīja daudz, viņa lūdza līdzcilvēkus nedaudz palīdzēt ar pārtiku, traukiem un gultasveļu, jo, aizejot no vīra, līdzi varēja paņemt tik, cik mugursomā un bērnu ratu apakšā spējusi salikt. Viņas iekrātā nauda aizgāja pirmajai īres maksai par dzīvokli, un par atlikušo naudu bija nopirkusi lietotu matraci, uz kura gulēt, un nedaudz pārtikas. Protams, tās nepietika tik ilgam laikam, lai varētu izdzīvot līdz brīdim, kad ienāks bērnu nauda. Viņa neko vairāk nelūdza – ne drēbes, ne mēbeles, ne naudu. Tikai to pašu mazumiņu, lai varētu iztikt, jo, kā pati rakstīja – tā ir viņas samaksa par brīvību, ko viņa ir gatava maksāt.