Dažādu tautu tradīcijas, folklora, svētki mūs bagātina un vairāku valodu zināšana mūs ceļ. Tā tas ir un paliks, bet valsts valoda ir viena. Latvijā tā ir latviešu valoda.
Pati sevi tagad pieķeru naivā lojalitātē, pozitīvā domāšanā. Man bija pārliecība, ka mazākumtautību programma, bilingvālā pieeja var būt laba. Kad? Kad apķērīgs, zinošs, īstens latviešu bērns ir tik jaudīgs, ka varbūt bērnudārzā, varbūt sākumskolā jau iemācās otru valodu vai vismaz tās pamatus. Šāds skatpunkts varbūt nebija pārlieku greizs Valmierai, bet kas izvēlējās mazākumtautību skolas Rīgā vai Daugavpilī?