Proti, faktu, ziņu, viedokļu plūsmā radio, televīzijā un nu jau arī īpašu uzmanību piesaistījušajā internetā. Jo mazāk jaunumu būs tur, jo varbūt cītīgāk daudzi atsāks avīzes un grāmatas lasīt, jo, kas uz papīra uzrakstīts, to vairs pat ar cirvi neizcirst. Ne velti varas, kas stājas uz varmācības ceļa, gribēdamas cilvēkiem likt kaut ko aizmirst, steidz grāmatas dedzināt. Arī tagad Ukrainā ukraiņu valodā izdotās okupanti jau dedzina. Viņu virsvadoņi nezina vai negrib atcerēties «Meistars un Margarita» autora, dižā krieva Mihaila Bulgakova atziņu, ka nedeg pat manuskripti!
Tā nedega arī Rīgā jau 1962. gadā tulkotais un mašīnrakstā no viena uzticama lasītāja pie nākamā ceļojošais Aleksandra Solžeņicina romāns «Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē», kas nesa cilvēkiem vēstis par politiski represēto ieslodzījuma vietās gulagā notiekošo. Uz papīra uzlikti, ceļoja arī cenzūras publicēt aizliegti vietējo brīvdomātāju darbi. Pat Ādolfa Hitlera «Mein Kampf» izlasīju jau septiņdesmitajos gados. Sameklēju šo nedarbu vairāk savas izvēles brīvības pierādīšanas dēļ, jo arī šis vēstījums bija stingri aizliegts.