Pati vēl negulēju, bet minūti pēc pusnakts mana pusaugu meita ieskrēja istabā, prasot: kāpēc salūts? Un abas pa logu skatījāmies, ka pāri mājām un dažām šķērsielām ir ugunspuķes debesīs. Bērns aizgāja un mierīgi gulēja tālāk, bet es nespēju nedomāt.
Mums tik ļoti lūdza šajā pavasarī, šajā vasarā iztikt bez uguņošanas. Tie būkšķi un blīkšķi mūsmājās, ar to domājot Valmieru, novadu un visu Latviju, kājās rauj cilvēkus, tādus pašus bērnus, kam nav asociāciju ar salūtu un svētkiem, bet diemžēl šādi būkšķi ir kara trauma. Tādi svilpieni, uzplaiksnījumi, bliezieni, kas īpaši dunoši, ja atbalsojas zemapziņā.