Telpas un iespēju plašums (kā arī dāvanu neobligātums – ja pavisam kauna nav, tad pat ne Līgām un Jāņiem viņu vārda dienās), kurā varam izklīst un «pazust papardēs», atbrīvo svētkus no stresa. Tāpat no ģimenes un radu rīvēšanās pārāk šaurās – svētku galda, egles, dāvanu un sanesto sēžamo apcirptajās – un nereti pārkurinātās sienās.
Vēl jo vairāk – no «mērīšanās ar pincīšiem», kuram tad svētki sanākuši košāki, greznāki vai pareizāki. Svētkiem pietiek pat ar pavisam nedaudz – dzīva uguns, jāņuzāļu pušķis, vēl varbūt siera ritulītis (to var uztaisīt/nopirkt pat pavisam maziņu), kāds alus malks. Protams, noder arī glāzīte «degvīna brūnās māla krūkās» vai «sacukurota šņabja, kam bij ķimeņu vai kādu ogu garša», kā mums atvēlējis Edvarts Virza savā prozas poēmā par seno Straumēnu sētu. Lai odus nejūt, lai lietus nenervozē, lai asinis straujāk riņķo, spilgtinot saulgriežu kņudoņu dvēselē.