To viņš ļuļķē apbrīnojamā ātrumā, un cigarete, nedaudz saliekusies, pārvēršas par pelniem, joprojām saglabājot savu formu un nepaspējot nobirt lejup. Viņš nāk pie manis kodīgā cigarešu dūmu smakā pa atvērto logu un balkona durvīm, un no tās nevar glābties nekur. Viņš atnāk un piespiež smēķēt arī man, bet es negribu, jo man no cigarešu dūmiem ir nelaba dūša un reibst galva. Es ienīstu cigarešu dūmu smaku! Viņš, kuru nepazīstu un nekad neesmu satikusi, nāk visnepiemērotākajos brīžos – pie brokastīm, traucē telefonsarunu laikā, neļauj noskatīties filmu vai strādāt, pat naktīs tumsā ielaužas istabā un sēž uz gultas malas, un es, cenšoties elpot sekli, tomēr izpīpoju kopā ar viņu kādu puscentimetru.
Iesākumā pret dūmu smaku biju iecietīga kā pret pārpratumu, kas atrisināsies un beigsies. Vai mazums kas kuram var atgadīties un vai tāpēc uzreiz jālec uz ecēšām! Tomēr tas nebeidzās. Pamazām secināju, ka kaimiņš savā balkonā pīpē bieži, un dažkārt pēc dūmu smakas var regulēt pulksteni. Pēdējais pīpis viņam ir pusē vienos naktī, retāk – divos.