Viņiem vienādi T-krekli mugurā, vienādas šalles un kādam arī taure. Viņi piedzīvo kopīgu notikumu, ir kopīgs prieks un kreņķi, ja varbūt uz laukuma ne tā šodien spēlētājiem veicas.
Šo lielā futbola varēšanu saliedēt vienvakar pavēroju tepat J. Daliņa stadionā. Tēvi ar dēliem, draugi, kolēģi. Tādi enerģiski bariņi, kuri varbūt līdz kaulam zina pašu futbola spēli, varbūt kādreiz paši dzenājuši bumbu pagalmā, bet varbūt te visam vienkāršāks pamatojums: kopā būšana un līdzi jušana.
Vecākiem tik daudz stāsta un māca, ka vērtīgi, saturīgi ir jāpavada laiks ar bērniem. Ja tobrīd, kamēr viņi vēl mazi, smilšu kastē vai kluču kaudzē tas kaut cik labi mums izdodas, tad, laikam ejot, spurainiem pusaudžiem, pārliecinātiem jauniešiem ierasti ir sava dzīves telpa, savs draugu loks… Tāpēc bija tik forši redzēt, ka futbola spēle, futbola klubs tur savējos emocionālā dūrē. Un tā tik tiešām ir stipra.