Bet 2017. gada 15. augusts, 80. jubilejas diena? Prātā, sirdī līdz mūža izskaņai. Jo plkst. 7.45 telefonā klusā, mīļā sievas balsī: –– Lai dzīvo sveiks… Mani ved uz operāciju… Viņa ir Traumatoloģijas slimnīcā. Smagā kritienā sašķaidīts kreisais plecs. Jo Latvijas Radio 1. programma vairākkārt sludina: plkst. 22. 05 skanēs satīriķa Andra Brieža 80 gadu jubilejai veltīta pārraide Dzīve ir spēle. Jo laikrakstā Liesma jubilāram veltīta lappuse. (Paldies!)
Pēcpusdienā sievas zvans. Attapusies pēc narkozes, palātā. Dodos, protams, pie viņas. Bet zvanos, īsziņās ļoti daudz sveikumu.
Sievas, Latvijas Radio žurnālistes Aldas Briedes, kārtoto pārraidi klausos viens viņas dzīvoklī Čiekurkalnā. Aktieru balsīs arī mani rakstījumi, kurus viņi ierunājuši jau pirms 46 gadiem. Tie no 1971. gadā izdotās humoristu, satīriķu kopgrāmatas 13 + 2 mērcētas rīkstes, nosaukti –– Spurainas domas. Dzirdu arī savu balsi, lasot īsos teicienus no krājuma Dzīve ir spēle. Pēc raidījuma, gandrīz jau pusnaktī, vēl vairāki sveikumi.
Manu 11. krājumu ievada apcere Tāds datums!, noslēdz pēcvārds Paliks. Vairāk par tūkstoti īsu teicienu 10 nodaļās. Uz grāmatas vāka tie nodēvēti lepnā vārdā: Aforismi. Tas apgāda Jumava vērtējums. Tik augstā līmenī, protams, tikai maza daļa šo rakstījumu. Pats saku pieticīgāk: Starp citu.
Nevajag nožēlot
Bet dažus mēnešus pēc jubilejas –– visai neparasta grāmata: un gadi skrējuši kā brieži… Teksts un daudz fotogrāfiju, izdošanu kārtojis mākslinieks Mārtiņš Martinsons. Krājums tikai 10 (desmit!) eksemplāros.
Kāpēc? Varētu būt daudzas atbildes. Arī tāda: mana dzīvīte tomēr nav tik interesanta, lai par to stāstītu simtiem, varbūt pat tūkstošiem. Arī mazspēks, vienaldzība. Varbūt vēl kas.
Jo 5. oktobrī, kārtojot ziedus teātra zinātnieka, Aldas bijušā darbabiedra Gunara Treimaņa (1931––2008) dzimšanas dienā viņa atdusas vietā –– Raiņa kapos, sieva, kad kreisā roka joprojām plecā uzsieta, krīt. Lauzta arī labā roka. Nākamajā dienā viņa atkal Traumatoloģijas slimnīcā, roka ģipsī. Alda un Gunars Latvijai raidīja Ēvalda Valtera 100 gadu jubileju no Rīgas Latviešu biedrības nama 1994. gada 2. aprīlī. Alda arī sakārtojusi, izdevusi grāmatu Gunars Treimanis. Mistērijas. Jo viena pēc otras nomirst Aldas daudzās puķes. Arī varenais kaktuss. It kā pareģojot. Arī viņas aritmija, astma, depresija, bezmiegs, medikamentu kaudzes. Sāpēs, bezcerībā ik pa laikam: kāpēc tā jāmokās? Kāpēc Viņš mani nepieņem?
Tādā ļoti skumjā fonā kārtojās grāmata … un gadi skrējuši kā brieži… Tā galvenokārt abu meitu ģimenēm. Lai kaut ko zina par senci. Pa vienai arī Valmieras un dzimtā Trikātas pagasta bibliotēkai, Liesmas redakcijai, dažiem tuvākajiem radiem. Viena arī sev.