Dzīves pieredze tiešām pierāda, ka panika nekādā situācijā nevienam un nekad nav bijusi labākā padomdevēja. Kur nu vēl brīdī un reizē, kas prasa ļoti pārdomātu, jau kopīgu, valsts mēroga rīcību, kā tas ir tieši energoresursu sakarā.
Situācija energoresursu tirgū satrauca pasauli jau pērn, kad dažādu iemeslu vai pat jau nelabvēlīgas situācijas priekšnojautu dēļ strauji sāka celties to cenas. Kopš Krievijas kara sākuma pret Ukrainu un agresoram noteiktajām sankcijām nu augstajām cenām klāt vēl nākusi nedrošība par energoresursu, it sevišķi gāzes, pieejamību, proti, iespējām valstij to dabūt iedzīvotājiem un arī ražošanai vajadzīgajā apjomā.
Panika visbiežāk sākas, kad trūkst ticamas informācijas un ir vien minējumi. Turklāt, kā gan lai cilvēki nesatraucas, kad no valsts un pašvaldības amatpersonām arvien uzstājīgāk skan informācija par nepieciešamību energoresursus taupīt. Loģika tad nu ir gluži vienkārša: ja jau pieprasa taupīt, tātad arī valdībai ir bažas, vai pat tā jau apzinās, ka energoresursu tiešām var nepietikt.