
Tāpat no tradicionālās, latviskās ainavas nemanāmi izzuda brūnaļas, kādas tagad ir retums, un to vietā nāca visādas citādas un pat tādi ērmi, kas no attāluma izskatās pēc lieliem kažokzvēriem vai vēl trakāk – kā lieli sivēni. Vienīgi aitiņas pļavā vēl arvien ir tādas pašas kā senāk, kad šur tur rāmi ganās zaļā pļavā un virs viņām tādas pašas mākoņaitas – debesīs.
Kaut arī Latvijā ir tendence pieaugt gan aitu, gan ganāmpulku skaitam, salīdzinājumā ar citām lopkopības jomām aitu un kazu audzēšanas nozare pie mums kopumā ir neliela un joprojām nepietiekami izmantots potenciāls. Aitkopji apvienojušies Latvijas Aitu audzētāju asociācijā (LAAA), un ir labi organizēta biedrība, kas dibināta 1999. gadā, un tai ir gan izstrādāta nozares attīstības stratēģija, gan mērķi un rīcības plāns, ir apkopota informācija par visu nozari, un mērķtiecīga darba rezultātā izveidojusies stabila pieredze un uzkrātas zināšanas ciltsdarba veikšanā. Nozare strauji attīstās. Kopš 2008. gada biedrība katru gadu organizē Profesionāļu dienas aitkopjiem, agrāk sauktas par Aitu dienām, kurās dalās pieredzē, klausās speciālistu lekcijas, diskutē par nozares problēmām un tiekas arī ar ārvalstu kolēģiem un sadarbības partneriem.
Kopš 2008. gada viena no divām Profesionāļu dienām, kā arī mācības, pasākumi, ko organizē LAAA un Zemkopības ministrijas Konsultāciju dienests, notiek Jeru pagasta zemnieku saimniecībā «Klimpas», kur 2007. gadā izveidota vaislas teķu kontrolizaudzēšanas un kontrolnobarošanas stacija.
TEKSELAS ŠĶIRNES JĒRI no Limbažu novada SIA Mikaitas, saimniece Aija Šneidere. Valda Leskas foto