Kad viņš man to uzvaicāja, es – riskējot iedzīt draugu īgnumā ar tik vienkāršu risinājumu tik grūtai izvēlei – atbildēju godīgi: man nav vajadzības galvu lauzīt. Vēlēšanās kandidē cits mans draugs. Kāds gan es būšu viņam draugs, ja par visu labo, kas mūsu starpā bijis (un, ceru, vēl būs), tukšas vīzdegunības vai pārprastas principialitātes dēļ neatlīdzināšu ar patiesībā nieku vien – biļetenu ar tajā ievilktu plusiņu?
Esmu drošs: šis cilvēks ar savu izglītību, pieredzi un prasmēm Jēkabielā velti neēdīs nodokļu maksātāju sarūpēto maizi. Ne jau naudas dēļ viņš arī tur vēlas strādāt. Ir sev pietiekami sastrādājis dažādos darbos. Bišķi fanātisks gan reizēm mēdz būt savā partejiskumā, cīņu biedros un «biedros» saredzot vien šķīstus saulvežus un saulcerītes… Bet tādi tie sportisti ir, ko padarīsi!
Tik vien, ka būs jādodas ārā no ierastā Vidzemes vēlēšanu apgabala, bet gan jau kandidāts mīļi paņems «uz riteņa». Tad vēl būs neērtības pilns brīdis balsošanas kabīnē, jo esmu cieši apņēmies viņu, manu plusu saņēmušu, atstāt vienīgo sarakstā. Pārējos svītrošu smagu sirdi, jo starp tiem ir Saeimai vitāli vajadzīgi ļaudis. Taču sarakstā man ir tikai viens draugs, par viņu man rūpe…