Kā varēja vērot Latvijas TV sižetā, aptaujātie klātesošie šo notikumu uzņēma ar dažādām izjūtām – kāds padzīvojis kungs aizrādīja, ka piemineklis atradies nepareizā vietā, kādam citam šķita, ka pieminekļa nojaukšana zaimo kritušo latviešu, krievu, ebreju, poļu un citu tautību pārstāvju piemiņu, bet vēl kāds, kurš notiekošo filmēja, atzinās, ka viņam principā vienalga, taču patīkot visu piefiksēt un iemūžināt. Tā kā piemineklim konstatēta mākslinieciskā vērtība, ko grūti apstrīdēt, jo, pat trosēs pacelts, vīrs ar granātu fotoreportāžā izskatījās patiesi draudīgs, tas netiks iznīcināts, bet pārcelsies uz Okupācijas muzeja krājumiem.
Ja ar kara vardarbību slavinošajiem monumentiem drīzumā būsim tikuši galā, tad ar ielu pārdēvēšanu tik raiti nevedas, jo šī procedūra, it īpaši galvaspilsētā Rīgā, nebūt nav tik vienkārša, kā no malas varētu izskatīties.