«Atbraukusi no Īrijas, vairāk palīdzēju cilvēkiem – meklēju viņiem dzīvesvietu, darbu. Tomēr man nepatika, ka mani sāk izmantot, melot, un ar to arī palīdzība cilvēkiem beidzās. Tad uz manas ielas bija pieklīdis suns un man lūdza viņu aizvest uz dzīvnieku patversmi. Tovakar lija lietus, bija dubļi, tumšs, tomēr suni aizvedu (līdzi biju paņēmusi ēdienu, ūdeni). Patversmē pamanīju, kādās mājās sunīši dzīvo. Nauda man Īrijā bija sapelnīta, nodomāju, ka kaut ko viņu labā varu izdarīt un ka visdrīzāk jāsāk ar būdām.
Kādudien aizgāju pie savas frizieres Vijas, ar kuru jau sadarbojāmies, ņemot pie sevis suņus un kaķus, dodot tiem pagaidu mājās, ārstējot (pat vairākus vēžiniekus), meklējot jaunus saimniekus. Izstāstīju par tām drausmīgajām būdām, teicu, tās visas jānomaina. Vija apsolīja aprunāties ar savu vīru Juri, kurš strādā Byko-lat. Juris pēc tam atstāstīja – priekšnieks vien noteicis, ka es esmu traka, bet atvēlēja koka atgriezumus, kas tiekot izmantoti apkurei.
SVETLANA ar saviem mājniekiem – Ārčiju un Rikiju. Foto no personiskā arhīva