Kamēr vēl kalendāros ir kāda brīva vieta, kur ierakstīt kādu pasākumu, lai rosības decembrī vēl vairāk, šodien mani šajā steidzīgo domu jūklī apturēja kāds ieraksts no tiem pašiem sociālajiem tīkliem. Es citēšu, jo tā būs godīgi pret autori.
«Vēl viens mans stāsts no Grebņevas robežpunkta,» raksta brīvprātīgā Liene Āķīte, turpinot: «Ķelmēnu rupjmaize… Maizīte… Vai, to ēdot, mēs katru reizi pasakām paldies, ka mums tāda ir un varam to ēst klusumā, bez steigas, laužot pa gabaliņam, lēnām liekot to mutē, nesteidzīgi sakošļājot, izbaudot katru kumosu. Šodien es redzēju, kā ukraiņi baudīja maizīti… katru kumosu… neko klāt nepieēdot… gribēja izbaudīt tās garšu, jo esot aizmirsuši, kā garšo maizīte, kā garšo īsta, mīksta rupjmaize.