Ja ņemam vērā, ka 1989. gadā Latvijā bija jau tikai 52% latviešu (un vai tikai šis skaitlis toreiz nebija aiz matiem pievilkts, rēķinoties kaut vai ar «latviešiem pēc pases ieraksta»), it kā titulnācijas pašapziņai vajadzētu būt krietni stiprinātai, drošības apziņai – nesatricināmākai. Bet kas to deva…
«Cik žēl, ka mēs esam tik maz, cik mēs esam, un vairāk mēs nevaram būt,» reiz dziedāja latviskās dzīvesziņas klasiķis Alberts Legzdiņš no Čikāgas piecīšiem. Laiki iet, bet nekas nemainās. Ak vai, esam tik mazi, esam tik kusli. Īpaši – pašu letiņu prātos.
Nesen, kamēr vēl tādām «blēņām» bija laiks, piedalījos kādā mūsu, avīžnieku, cunftes diskusijā par to, kā dzīvot tālāk.