
Cik zinu, arī līdz šim Boķu ģimenē bijuši liela auguma suņi. Kāpēc?
Mums ir noteikums, ka jābūt āra sunim, un tas nozīmē, ka viņam jābūt lielam, jo augumā mazie (protams, ir dažādi jauktenīši, kas ir izturīgāki) ir neizturīgāki pret aukstumu. Āra suni gribējām arī tāpēc, ka dažam ģimenes loceklim pret suņu spalvām ir alerģija.
Līdz šim mums bijuši četri suņi. Pirmais – puika kollijs, ko mums uzdāvināja. Bet puika ir puika, nepaklausīgs – gāja meitās, lēca pāri visām sētām, lai gan mājai riņķī vienmēr bijusi kārtīga sēta, laikam arī gribēja iekost kādam kaimiņam. Ņemot vērā šo pieredzi, pēc kollija mums bijušas tikai meitenes. Vilcene Zuze gan arī bija diezgan uz puišiem orientēta, bet viņa vairāk turējās pie mājas. Šādā ziņā suņu meitenes noteikti ir mājas suņi.
Pēc Zuzes viena aiz otras ģimenē ienāca divas vidusāzietes. Daudzi uzskata, ka šīs šķirnes suņi ir agresīvi, bet mēs varam teikt tikai to labāko – vidusāzieši ir draudzīgi, neuzbāzīgi, patstāvīgi, pašapzinīgi, lieliski pacieš aukstumu un arī karstumu. Nav taisnība arī, ka vidusāzieši nepakļaujas dresūrai. Viņi vienkārši izvērtē, ko grib un ko negrib darīt. Kad pēdējā mūsu sunīte, Džana, saslima (viņai kājā bija audzējs), dažus mēnešus gudrojām, ko darīsim. Nolēmām, ka meklēsim tādu sunīti, kurš nerej.
SAIMNIEKS JĀSAMĪĻO! Foto no personiskā arhīva