Otrdienas vakarā sievietes sazvanu, bet uzreiz runāt viņas nevar. Saņemu īsziņu, ka atzvanīs, līdzko būs visiem cilvēkiem palīdzējušas.
«Nupat vismaz simt cilvēku aizbrauca, lielais autobuss un vairāki mazie,» atzvanot saka Ulrika Kalniete. Uz kurieni aizbrauca?
«No mums tālāk uz Varšavu. Latvijas pusē bēgļus autobusi gaida, jo viņi iepriekš jau iegādājušies biļeti: uz Rīgu, Lietuvu, Poliju. Ļoti dažādi,» stāsta Ulrika. Jautāju: kas notiek, ja šis solis iepriekš nav sperts, ja autobusa biļete nav pirkta, ja cilvēks vispār nezina, kurp tālāk doties? Brīvprātīgās stāsta, ka šo gadījumu ir arvien mazāk, jo caur Grebņevas kontrolpunktu pašlaik Eiropas Savienībā iekļūst cilvēki, kas lielāko daļu kara laika pabijuši okupācijā: Hersonas, Doņeckas, Luhanskas apgabalos. Tagad arī no frontes līnijām, no Zaporižjes apgabala daudzi izbrauc. Lielākajai daļai ir savējie, no radiniekiem, no draugiem, kas aizbēga no kara savlaicīgāk uz Baltijas valstīm, Poliju, Čehiju, Vāciju.
SIRDSAPZIŅA mudināja palīdzēt, un darām, ko varam, – tā Inese Ziemane-Kičenko (no kreisās) un Ulrika Kalniete. Šajā bildē brīvprātīgās Grebņevā, auklējot un pieskatot Ukrainas kara bēgļu bērniņus, kamēr pieaugušie paēd un mirkli atpūšas. Foto no personiskā arhīva