Paldies kolēģim Guntim Vīksnam, kurš man ir devis šādu iespēju, operatīvi apcerot šīs nedēļas it kā lielāko politnotikumu – jaunās valdības darba uzsākumu. Viņa teiktajam man nav ko piebilst, nav ko atņemt.
Garajā un raibajā skribenta karjerā man vislabāk ir strādājies priekšnieču – reizēm māsiski/mātišķā – virsvadībā (Lāces un Brūniņas kundzes ieskaitot, un tas nekas, ja viena otra – ne viņas! – ir arī parādījusi uz durvīm). Daļēji tāpēc esmu svēti pārliecināts «feminists», kurš tic: jo lielāks dzimumu līdzsvars ir vienā otrā institūcijā, jo tā harmoniskāk strādā.
Kā jau agrāk esmu jums rakstījis, pārmērīgi «maskulīnas» iestādes, uzņēmumi, organizācijas ātri vien sāk ost pēc vīriešu sporta ģērbtuvēm, «stroiku» vagoniņiem vai (tiem, kas vēl atceras) kolhoza mehānisko darbnīcu pīpētavām. Protams, ne vienmēr tas notiek burtiski. Šogad, vismaz man, tā ir jūtami sācis «ost» Jēkabielā un partiju birojos. Kā jau, šķiet, jums rakstīju, šai indevei liekas pakļāvusies pat Vienotība, kas agrāk lepni dēvējās par stipro sieviešu partiju.