«Man jau nav problēmu arī istabu iztīrīt – ja visi striķi trūkst, tad ir jānāk un jādara,» Sanita uzskata, ka par cilvēku jārunā viņa darbam, ne tik daudz viņam pašam. «Pēc tam tikai kāda apmeklētāja prasījusi Mirdzai – kā, vai tā bija Sanita, man taču ir viņas kleita!
Kad pirms 20 gadiem izšķīros, bija trīs mazi bērni, jaunākajam nepilni divi gadiņi, bet darba nebija. Tad mani palīgā uzaicināja viena kursa biedrene, un Mirdzīte, garām skrienot, bija mani ievērojusi oranžo matu un oranžā džempera dēļ un tik krāsainai būtnei piedāvāja segu šūšanu. Ar segām ir tāpat kā ar tautas tērpiem – tie, kas ciena visu dabīgo un īsto, novērtē un saprot, bet tas, kurš to nesaprot, staigās garām un teiks – dārgi un neatmaksājas! Ja čakli strādā, vienā dienā var sašūt divas, trīs 1,40×2 m izmēra segas, bet pati lielākā bijusi 2,5×3 m. Ziemā strādājam, galvenokārt pildot pasūtījumus, bet to nav pārāk daudz, tāpēc pievērsos tautas tērpiem.
BLŪZĪTES un ŅIEBURI gaida savas valkātājas. Ārijas Romanovskas foto