– Remontējam automašīnas, remontējam riepas, arī konsultējam cilvēkus, kā teicis viens mans kolēģis – veicam ne tikai amatnieka darbu, bet arī sociālo funkciju, jo dažkārt klienti atbrauc vienkārši parunāties, katram jau sava sāpe uz sirds, – galvenos darbības virzienus raksturo Kaspars.
Kad tu sāki interesēties par autiņiem?
Var teikt, ka jau no bērnības interesēja, kā tas dzelzis radies, kā viņš darbojas, kāpēc viņš rūc – šodien jau daudzi vairs tādās niansēs neiedziļinās. Bija arī remonta un restaurācijas hobijs, no kura radās doma, ka ar to var pelnīt maizi. Tas sakrita ar laiku, kad vispirms bija mazā garāža ar brūnajām durvīm, līdz tai dienai, kad man radās fantastiska iespēja izsolē nopirkt ēku, kurā bija mācību klases ar maketiem un paraugiem 23. profesionāli tehniskās vidusskolas automehāniķu apmācībai. Kādreiz te bijusi arī metinātava, kur tagad apkures katls, kas pa visām telpām nes siltumu – paši pievienojām, paši uzlabojām. Kādā gaitenī ir siena, kurā traktorists, arot mazdārziņu, 1991. gadā iebrauca ar T150 un to izgāza, vēl uz kādām durvīm saglabājies uzraksts Pasniedzēji un arī oriģinālais uzraksts Smēde.
KASPARS KRASTIŅŠ: Būtībā ar dzīvi esam apmierināti, ja kāds klients arī no mums aiziet, tad divi atnāk vietā. Ārijas Romanovskas foto