Sabiedrībā pieņemts uzskatīt, ka pirmajiem piemīt ass prāts, loģiska un līdz ar to pragmatiska domāšana, savukārt otrajiem raksturīga pārlieka emocionalitāte un romantisks skats uz pasauli. Piemēram, mans kolēģis šādu vai līdzīgu uzskatu dēļ kategoriski iebilst pret radošo profesiju pārstāvjiem mūsu parlamentā un valdībā ar dzelžainu argumentāciju: ko nu tas muzikants vai aktieris – lai spēlē savu instrumentu vai teātri!
Lai arī neesmu piekritējs Ļeņina teiktajam, ka jebkura ķēkša var vadīt valsti, tomēr vēsture pierādījusi, ka ne vienmēr profesija ir noteicošā, lai kļūtu par savas tautas vienotāju un līderi.