Viņa klusums ir vareni dimdošs pat bezvēja dienā, kad viņš runā savu nebeidzamo stāstu ritmiskos viļņos un tie kā vārdi krastā izbeidzas putojošos čukstos. Spēks, kāds nāk no okeāna dziļumiem un neaptverami lielā plašuma, atgādināja, ka esam planēta, kuru divas trešdaļas apklāj ūdens. Iebrienot tajā tikai līdz viduklim, okeāns sagrābj, ievelk savos apskāvienos un met atpakaļ krastā. Tu saproti, ka neesi nekāds Zemes saimnieks, bet tikpat niecīgs, cik akmentiņš miljoniem gadu skalotajās smiltīs.
Okeānam mēdz būt akmeņaini vai dubļaini krasti, un tajos peldvietu nav, tomēr skaistā ainava kā dzīvs fons kalpo kafejnīcām vai āra baseiniem, kas ierīkoti turpat blakus zem klajas debess.